Lietotāju adrešu unikalitāte, ko mūsdienās nodrošina IP tehnoloģija, ir svarīga gan globālajai interneta telpai, gan lokālajiem tīkliem.
Katrai IP adresei ir divas daļas: tīkla numurs un resursdatora numurs. Lai piekļūtu globālajam internetam, nepietiek ar iekšējo IP adresi: tam ir nepieciešama pakalpojumu sniedzēja nodrošināta ārēja IP adrese.
Dažādos reģionos ir savi interneta reģistratori (RIR). Piemēram, Āfrikā tas ir AfriNIC, bet Ziemeļamerikā tas ir ARIN. Reģionālie RIR saņem lielus adrešu blokus no IANA un izplata tos pakalpojumu sniedzējiem, kuri savukārt izsniedz unikālas IP adreses savienotajiem lietotājiem.
Ir svarīgi saprast, ka IP adrese netiek piešķirta vienai ierīcei vai maršrutētājam/maršrutētājam, bet gan vispārējam tīkla savienojumam. Tātad katram maršrutētāja portam var būt savs IP, un gala mezglā tie var būt arī vairāki: pēc tīkla savienojumu skaita. Turklāt izolētos tīklos IP numuru var patvaļīgi piešķirt administrators – no nodrošinātās RIR numuru datu bāzes.
TCP/IP protokola izveides vēsture
IP protokola izstrāde un uzlabošana ir nesaraujami saistīta ar globālā interneta vēsturi. Viss sākās ar ARPANET datortīklu 1969. gadā, kas apvienoja četrus attālinātus pētniecības centrus Amerikas Savienotajās Valstīs.
ARPANET tīkls tika atzīts par daudzsološu virzienu, un tajā pašā gadā saņēma savu serveri, kas tika uzstādīts Kalifornijas Universitātē Losandželosā. To laiku datortehnoloģijas bija tālu no mūsdienu personālajiem datoriem: terminālim, kas apkalpoja ARPANET, bija tikai 12 kilobaiti RAM.
1971. gadā ASV tika izstrādāta pirmā e-pasta programma. Līdz 1973. gadam e-pasta tehnoloģija bija kļuvusi starptautiska, un tika izveidoti kabeļu savienojumi starp ASV, Apvienoto Karalisti un Norvēģiju. Lai nosūtītu vēstules uz otru puslodi, tika izmantots transatlantiskais telefona kabelis, kas izvilkts gar okeāna dibenu.
Līdz 70. gadu beigām globālais informācijas tīkls galvenokārt tika izmantots īsziņu (vēstuļu) nosūtīšanai un saņemšanai, kā arī reklāmas pasta sūtījumiem un paziņojumu publicēšanai teksta veidā (bez grafikas).
Par IP protokola dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1981. gads, kad RFC 791 beidzot apstiprināja tā darbības standartus. Pirms šo standartu ieviešanas savienotajām ierīcēm un tīkliem unikāli numuri tika piešķirti patvaļīgi – bez centralizētas kontroles, un kopš 1981. gada ir stājies spēkā vienots globāls standarts, kas ir saprotams datorsistēmām visā pasaulē.
1983. gada janvārī ARPANET sāka darboties, izmantojot TCP/IP, un izveidoja interneta nosaukumu, kas tiek izmantots joprojām. Turpmāk katra interneta adrese tiek apstrādāta automātiski un satur informāciju par aptuveno īpašnieka atrašanās vietu. Tāpēc kopš 1983. gada katram datoram ir piešķirtas divas adreses: digitālā un domēna adrese.
TCP/IP priekšrocības
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ieviestā IP izmanto 32 bitus, kas sadalīti četros astoņu bitu oktetos. Katrs no tiem tiek parādīts decimāldaļā un ir atdalīts no blakus esošajiem oktetiem ar punktu.
Kopumā IP adrese izskatās šādi: 127.23.89.100. Pirmie trīs informācijas biti IP numurā ir definēti kā adreses klase: A, B, C. Katrs no tiem tīkla identifikatorā izmanto savus oktetus, samazinot iespējamo saimnieku skaitu augstākās kārtas klasēs.
TCP/IP tehnoloģijas izmantošanas priekšrocības:
- Lietojumprogrammas daudzpusība.
- Iespēja izveidot starpplatformu saites starp neviendabīgiem tīkliem.
- Iespēja atkārtoti pārsūtīt datu paketes — orientēta uz savienojumu.
- Novērsiet tīkla pārslodzes, tostarp aditīvu/multiplikatīvu AIMD samazināšanu.
- Kļūdu noteikšana, aprēķinot datu kontrolsummas.
Galvenā IP komutācijas priekšrocība ir globālais tīkla sadalījums un viena vadības centra trūkums, kas varētu kļūt par sistēmas vājo vietu. IP pēc savas būtības ir aizsargāts pret pārslodzi un vienmēr izmanto maksimālo tīkla sakaru joslas platumu.
Līdz šim tam nav citu aizstājēju. IP maiņa ir visuresoša ne tikai datorsistēmās, bet arī telefonijā un televīzijā.
Noskaidrot IP ir ļoti vienkārši — bezmaksas pakalpojums atrisinās šo problēmu sekundē!
